Spāres ir vidēji lieli līdz ļoti lieli kukaiņi ar proporcionāli lieliem, slaidiem 'caurspīdīgi tīklotiem' spārniem, kurus parasti tur vai nu izvērstus uz sāniem (dažādspārnu spāres - Anisoptera) vai sakļautus virs muguras (vienādspārnu spāres - Zygoptera, kaut šajā grupā ir atsevišķi izņēmumi, piemēram, zaigspāres Lestes arī bieži tur spārnus izvērstus uz sāniem). Vairumam sugu raksturīga 'pazīme' ir ļoti lielās acis, kas aizņem lielāko daļu no galvas laukuma. Spāres ir plēsīgi kukaiņi - gan pieauguši īpatņi, gan kāpuri, kas dzīvo zem ūdens.
Latvijā spāru fauna ir salīdzinoši labi izpētīta un šī ir viena no retajām kukaiņu grupām par kuru latviešu valodā ir pat uzrakstīta vesela grāmata - autors Mārtiņš Kalniņš: Spāres (Odonata) Latvijā. Pētījumu vēsture, bibliogrāfija un izplatība no 18. gadsimta līdz 2016. gadam [iznākusi 2017. gadā]. Tajā ir atrodama principā visa vajadzīgā informācija par spārēm, attiecīgi šeit savā lapā laikam sevišķi neaizraušos ar informācijas dublēšanu. Kā grāmatas 'atvasinājums' ir pieejams tieši sugu noteicējs (arī brīvi lejuplādējams PDF formātā ŠEIT), kas ir arī gana detalizēts un noteikti labi izmantojams spāru sugu apgūšanai. Savos sugu aprakstos tad ieskicēšu vien absolūtu būtiskākās nianses, neizplūstot detaļās. Runājot par spāru sugu noteikšanu, jāatceras, ka daļai sugu ir raksturīgs dzimumu dimorfisms (tēviņi un mātītes ir krāsotas atšķirīgas), kas var sarežģīt noteikšanu. Dažām sugām (piemēram, krāšņspārēm Coenagrion) tēviņi būs vieglātk atpazīstami kā mātītes. Tāpat spārēm ir raskturīgi, ka īsi pēc 'piedzimšanas', to krāsojums var būt mazliet atšķirīgs kā pilnībā 'nobriedušiem' īpatņiem (pamatā gan runa ir par krāsu toņiem - tumšo līniju/plankumu raksts nemainās), kas arī var nedaudz 'jaukt galvu'.
Manas attiecības ar spāru 'pētniecību' (šī vārda vienkāršākajā nozīmē) un to fotografēšanu ir zināmā mērā diezgan neilgas - sevišķi nopietni spāru sugas centos 'medīt' +/- vien periodā no 2010. līdz ~ 2012. gadam, kad arī ir uzņemta liela daļa šeit redzamo attēlu. Tiesa tā kā īdz pat ~2016. gadam bieži dabā devos medīt tauriņus - parasti ar 150mm makro objektīvu, kas ir samērā piemērots arī spāru fotografēšanai, tad bija principā iespējams šo apvienot un salīdzinoši daudz attēlu ir tomēr tapuši arī pēc 2012. gada. Tomēr drīz pēc tam mana interese par spārēm pagalam apsīka un pēdējos gados esmu varējis atrast motivāciju paskatīties uz spārēm varbūt vien atsevišķas dienas gadā, kad ir teorētiska (vai praktiska) cerība nofotografēt kādu sev iztrūkstošu sugu. Pārējā laikā dabā atrodos pārsvarā ar spāru fotografēšanei ne līdz galam piemērotu tehniku. Rezultātā, attēli šajā spāru galerijā būs ļoti dažādi - dažām sugām samērā daudzskaitlīgi un pat samērā kvalitatīvi, citām sugām vien daži kadri (kaut dažas no šādām sugām ne tuvu nav retas).
Tomēr, neskatoties uz to - šobrīd man ir izdevies nofotografēt (un tik sugas arī būs te galerijā redzamas) 59 no šobrīd 66 Latvijā konstatētajām spāru sugām, kas varbūt mani pat ierindo starp TOP 10 sugām 'ražīgākajiem' spāru vērotājiem Latvijā? Starp tādiem būtiskiem iztrūkumiem jeb sugām jeb sugām, kam vajadzētu teorētiski ar laiku 'krist' droši vien var izcelt sarkandzīslu klajumspāri (Sympetrum fonscolombii - droši vien regulāra ieceļotāja un varbūt arī īslaicīgi spēj pie mums vairoties), zilacu dižspāri (Aeshna affinis - pēdējos gados regulāri konstatē Papē) un Sibīrijas dižspāri (Aeshna crenata - teorētiski jāapmeklē zināmā sugas atradne Latgalē un jācer uz veiksmi?). Iespējams ar laiku platā sarkanspāre (Crocothemis erythyrea) varētu kļūt biežāk sastopama (= iespējams nofotografēt)? Citas sugas gan varētu būt no gandrīz neiespējamo sugu saraksta - piemēram, klejotājdižspāre (Anax ephippiger) un dienvidu klajumspāre (Sympetrum meridionale) pie mums laikam tikai ļoti reti ieceļo.
