Samērā neliela, tumši zaļa (tēviņi) vai gandrīz melna (mātītes) spāre ar Somatochlora ģintij raksturīgo pakaļspārnu pamatnes dzīslojumu (taisnstūrveida laukums, kas ir blakus lielākajam trīsstūrītim ir sadalīts ar divām šķērsdzīslām). Tēviņi ar slaidu vēderu (tas pilnībā tumšs, bez dzelteniem laukumiem gar sāniem kā, piemēram, plankumainajai smaragdspārei S.flavomaculata), cerkas vēdera galā raksturīgi izliektas, kā 'spīles'. Mātītēm vēders salīdzinoši plats un drukns ar raksturīgiem dzeltenīgiem plankumiem vēdera trešā posma sānos (pirms tiem arī šaura dzeltena josla kā 'gredzens'). 'Deguns' (angliski: frons jeb aptuveni skatot - uz priekšu izvirzītā sejas daļa starp acīm) sānos ar nelielu dzeltenu plankumiņu (citām Somatochlora sugām - atšķirīgs krāsojums).
Somatochlora arctica ir reti konstatēta suga Latvijā, kas sastopama g.k. augstajos vai pārejas purvos vai to tuvumā (arī purvainos mežos utml.). Vairums novērojumu Vidzemē un Kurzemes ziemeļu daļā. Kāpuri dzīvo nelielās, parasti seklās purvu lāmās vai līdzīgās vietās. Pieaugušas spāres var novērot lidojot ap šādiem biotopiem, taču mēdz aizklīst arī tālāk prom. Literatūrā atzīmē, ka tēviņi bieži lidinās starp kokiem (droši vien purvos un apkārtnē) - tuvāk to galotnēm, kur droši vien var nebūt viegli pamanāmi, atpazīstami vai nofotografējami (noķerami). Vienu reizi man ir izdevies redzēt mātīti dējam (vai meklējot vietu kur dēt) olas, tad tā bija visai uzkrītoša un viegli ieraugāma - zemā lidojumā virs slīkšņaina Kangaru ezera krasta, kur ik pa laikam piestāja pie sekliem ūdens laukumiem. Pat nebija pārāk tramīga. Latvijā pieaugušas spāres novērotas g.k. no maija beigām līdz pat augustam.
Ķermeņa garums: 45-51 mm
