Mazā purvuspāre (Leucorrhinia dubia)
Mazākā un slaidākā no sarkani melnajām (tēviņi) vai dzelteni melnajām (mātītes) purvuspārēm (balta seja + neliels tumšs laukums pakaļspārnu pamatnē). Tieši slaidais, šaurais vēders ar ļoti nelieliem, šaurajiem gaišajiem laukumiem vēdera virspusē ir raksturīgākā sugas pazīme. Tuvāk vēdera pamatnei var būt, ka kāds posms ir arī pilnībā melns, bez gaišāka plankuma, kas starp līdzīgajām purvuspāru sugām būs pazīme, kas raksturīga tikai šai sugai. Reizēm kādi slaidās purvuspāres Leucorrhinia rubicunda īpatņi varot būt līdzīgi, tomēr parasti gaišie laukumi vēdera virspusē būs lielāki, pats vēders druknāks, spārnu priekšējā [kostālā] dzīsla gaiša visā spārna garumā (dubia tā vismaz spārna pirmajā pusē tumša). Šaubu gadījumā var palīdzēt noķerts īpatnis un kādu smalkāku pazīmju izpētīšana.
Leucorrhinia dubia ir visai bieži sastopama suga Latvijā, kaut izplatība zināmā nevienmērīga - g.k. seko sugas apdzīvotajiem biotopiem. Piemērotās vietās var būt pat visai daudzskaitlīga suga. Kāpuri dzīvi g.k. dažādos purvu (sevišķi augsto) ezeriņos, akačos un lāmās, ārpus purviem sastopama jau krietni retāk. Literatūrā atzīmē, ka kāpuri ir jutīgi pret zivju klātbūtni apdzīvotajā ūdenstilpē un vislabāk jūtas vietās, kur zivju nav vai to ir maz (attiecīgi tas zināmā mērā izskaidro preferenci pret nelielām ūdenstilpēm purvos). Pieaugušās spāres novērojamas apdzīvotajā biotopā - purvos tās būs ne tikai tiešā ūdens tuvumā, bet lidos arī plašākā apkārtnē. Bieži novērojamas sēžoties uz sfagniem u.c. augiem tuvāk zemei. Lido visagrāk no purvuspārēm - pirmie īpatņi var parādīties jau maija sākumā. Pēdējie - jūlija beigās/augusta sākumā.
Ķermeņa garums: 31-36 mm
