Lielā sarkanace (Erythromma najas)
Viena no mazajām spārēm, kam tēviņiem ir tumši sarkanas acis - raksturīga Erythromma ģints pazīme. Vēders pilnībā tumšs - vien 9. un 10. vēdera posms pilnībā gaiši zils, kas ir viena no labākajām pazīmēm, kas šo atšķir no otras ģints sugas - mazās sarkanaces E.viridulum (šai sugai uz 10. posma melns 'X' formas plankums, bet 8. posma sāni zili). Tāpat laba pazīme ir krūšu krāsojums - sāni ar divām tumšām līnijām (viena pilnīga, otra - sasniedz tikai krūšu sānu vidusdaļu), bet krūšu priekšējās daļas virspusē/pleci bez gaišākā joslām (viridulum - parasti ir gaišākas plecu līnijas, kas gan var būt nepilnīgas, vidusdaļā pārtrauktas). Kājas melnas (abiem dzimumiem). Galvas aizmugurē uz pakauša nav lielāki, ovāli zilgani laukumi (kā tas ir krāšņspārēm/daiļspārēm). Mātītes (un nenobrieduši tēviņi) zaļganas, vēdera galā bez gaišākiem posmiem. Tās droši vien ir līdzīgākas kādām krāšņspārēm un dabā nebūs pārāk uzkrītošas, bet krūšu sānu krāsojums, pakausis bez plankumiem var palīdzēt tās atpazīt.
Erythromma najas ir bieži sastopama suga Latvijā. Kāpuri dzīvo dažādās stāvošās ūdenstilpēs ar bagātīgu peldošu ūdensaugu (ūdensrozes, lēpes, glīvene) daudzumu - ezeri, dīķi, vecupes, arī lielāku upju mierīgi līcīši utml. Pieaugušās spāres parasti novērojamas tiešā apdzīvoto ūdenstilpju tuvumā - t.sk. labprāt sēž tālāk no krasta uz kādas ūdensrozes/lēpes lapas, kur tās var gana labi ieraudzīt, taču var būt grūtāk nofotografējams (foto var būt svarīgs, lai atšķirtu abas sarkanacu sugas). Mēdz gan ielidot ūdenstilpēm pieguļošajos biotopos - pļavās vai tml. Lido no maija vidus līdz augustam (reti kāda vēl septembrī).
Ķermeņa garums: 30-36 mm
