Slaida, ruda vai sarkanbrūna blakts ar ļoti garām kājām un taustekļiem. Spārni galos platāki kā pamatnē, kas piešķir blaktij raksturīgu 'smilšu pulksteņa' formu ar sašaurinātu vidusdaļu. Ciskas galos ar raksturīgu melnu joslu, kā arī kājas kopumā ir izraibinātas melniem punktiņiem. Priekškrūšu vairoga sāni stūraini izvirzīti. Starp Latvijā sastopamajām blaktīm nesajaucama suga, jo no vālīšblaktīm vienīgi Neides tipularius ir ar tik garām ekstremitātēm, taču tā ir slaidāka, gaiši brūna suga, kājas nav raibas u.c. pazīmes. Patiesībā no attāluma šo var būt grūtāk atpazīt kā blakti, jo kādas trauslkājodu vai garkājodu sugas pēc formas patiesībā ir visai līdzīgas.
Metatropis rufescens ir reti konstatēta suga Latvijā ar neskaidru izplatību. Droši vien varētu būt tiešām visai reti un lokāli sastopama suga, kaut mērķtiecīga sugas meklēšana uz tās barības augiem iespējams varētu nest precīzākus datus par tās izplatību Latvijā. Blaktis Latvijā būtu meklējamas vai nu lapkoku mežos uz lielās raganzālītes (Circaea lutetiana), vai arī skujkoku un jauktos mežos uz ziemeļu linnejas (Linnaea borealis). Lielākā daļa novērojumu Latvijā nav bijuši tiešā saistībā ar kādu no šīm augu sugām (taču ir vismaz viens atradums tiešām ir uz raganzālītes), attiecīgi ir grūti spriest kura suga tad Latvijā ir šai sugai nozīmīgāka. Novērojumi Vidzemes ziemeļu daļā, kur šķiet raganzālītes ir retas (vai nav sastopamas vispār?). varbūt liecina par labu linnejai un ļoti iespējams, ka Latvijā M.rufescens kā barības augu izmanto abas sugas? Blaktis būtu meklējams uz šiem barības augiem (sēžot uz lapām, stublājiem vai ziediem), kaut ir vairāki novērojumi ir ar blaktīm, kas sēž citu augu (piemēram, čemurziežu vai zeltgalvīšu) ziedos. Retāk var pamanīt tāpat sēžam kaut kur veģetācijā. Pārziemo pieaugušas blaktis, kas pēc ziemošanas var būt novērojamas no ~ maija vidus līdz jūlijam. Jaunā pieaugušo blakšu paaudze sākot no augusta, kaut precīza fenoloģija Latvijā varbūt nav arī līdz galam skaidra.
Izmērs: 7,9-9,4 mm
