Tipiska vālīšblakts ar ļoti slaidu ķermeni un garām ekstremitātēm. Taustekļu 1. posma un cisku gali paresnināti. Šai sugai aptumšoti ir tikai pakaļkāju cisku gali, bet pārējās kājas un taustekļi ir vienmērīgi brūnā krāsā. ŠĪ būs viena no sugām, kam galvas virspusē sānos virs acīm ir gareniski, gludi valnīši (tādi ir arī crassipes un signoreti, bet nav minor un clavipes), ko gan attēlos var būt grūtāk saskatīt. Cita šīs sugas raksturīga (un droši vien pati uzkrītošākā) pazīme ir spārnu membrānu gali, kas ir ļoti plati noapaļoti (nevis nosmailoti kā citām ģints sugām). Spārnu membrānas starp dzīslām arī ar izteiktiem, tumšākiem plankumiem. Nedaudz noapaļoti spārnu gali (bet ne tik izteikti) būs arī signoreti, bet tai pakaļkāju cisku gali nebūs aptumšoti.
Berytinus montivagus pirmo reizi Latvijā konstatēta vien 2020. gadā Kolkā (M.Ieviņš). Kopš tā laika konstatēta vēl citās vietās Kurzemē un Rīgas apkārtnē. Iespējams, ka suga ir nesens ienācējs Latvijas faunā un šobrīd Latvijas rietumu un centrālajā daļā varētu arī vairs nebūt reta suga. Zināmie novērojumi bijuši g.k. ļoti sausos, saulainos biotopos jeb vietās ar samērā zemu un skraju veģetāciju - smiltāju zālājos, dzelzceļmalās utml. Literatūrā kā galveno barības augu piemin lucernas Medicago, kaut Latvijā precīza saistība ar kādu konkrētu augu, manuprāt, īsti nav piefiksēta. Blaktis lielākoties konstatētas uz zemes starp sūnām un dažādu augu stiebriem/lapām, kaut ir gadījies iepļaut arī tāpat veģetācijā ar entomoloģisko tīkliņu. Pārziemo pieauguši īpatņi -fenoloģija domājams līdzīga kā citām vālīšblaktīm.
Izmērs: 5-6 mm
