Tipiska vālīšblakts ar ļoti slaidu ķermeni un garām ekstremitātēm. Taustekļu 1. posma un cisku gali paresnināti un šīs vietas parasti būs izteikti tumšākā krāsā kā, piemēram, pārējā kāja, kas to atšķirs, piemēram, no Berytinus clavipes, kam kājas un taustekļi ir vienmērīgi brūni visā to garumā. Taču šīs vietas nekad nebūs tik tumšas un kontrastējošas kā, piemēram, B.crassipes. Šaubu gadījumos svarīga pazīme ir galvas virspuses struktūra, kas šai sugai (līdzīgi kā clavipes) būs bez gludiem, gareniskiem valnīšiem sānos virs acīm (kādi ir crassipes, montivagus un signoreti). Fotoattēlos gan to var būt reizēm grūti saskatīt. Vidēja izmēra suga, kas būs mazāka par clavipes, bet, piemēram, lielāka par crasipes.
Berytinus minor ir bieži sastopama suga Latvijā, kaut droši vien tiek konstatēta retāk kā patiesībā ir sastopama. Dzīvo dažādos zālājos - g.k. pļavās, ceļmalās utml. vietās. Blaktis ir augēdāji - sūc augu sulu, g.k. no dažādiem tauriņziežiem (Fabaceae), īpaši āboliņiem Trifolium, piemēram, ložņu T.repens vai pļavas āboliņa T.pratensis. Nereti var būt sastopama vietās ar visai zemu veģetāciju, piemēram, kur notiek regulāra zāliena pļaušana - attiecīgi biežāk kā citas vālīšblaktis var būt arī apdzīvotās vietās visai urbanizētā vidē. Dabā blaktis gan var būt grūti pamanāmas, jo ir lēnīgas un var uzturēties tuvu pie zemes, taču pietiekami viegli sugu var konstatēt pļaujot ar entomoloģisko tīkliņu. Pārziemo pieaugušas blaktis (lapu nobirās utml. vietās), kas pēc ziemošanas var būt atrodamas gandrīz visos gada siltajos mēnešos (gadā varot attīstīties pat divas paaudzes, kas tad savstarpēji pārklāsies).
Izmērs: 5,3-6,8 mm
