Sēņgrauži ir sīkas līdz samērā nelielas (2-6 mm) vaboles ar parasti visai platu (sāni paralēlām malām, priekškrūšu vairogs plats un īss) un saplacinātu ķermeni. Vairumam sugu uz segspārniem dažādi gaišāki (oranži, dzeltenīgi vai citādi) plankumi. Ķermenis parasti klāts vairāk vai mazāk pieguļošiem matiņiem, kas tos atšķir, piemēram, no piepjvabolēm un piepjmīļiem, kas arī dzīvo līdzīgās vietās (taču tiem ķermeņa virsma ir gluda).
Sēņgrauži, atbilstoši nosaukumam, ir saistīti ar dažādām sēnēm un piepēm - gandrīz vienmēr ar tādām, kas augu uz koksnes (gan dzīviem kokiem, gan atmirušiem, t.sk. kritalām), vien atsevišķas sugas (piemēram, Typhaea sp.) būs uz kādiem pelējumiem kompostkaudzēs un līdzīgās vietās. Pieaugušas vaboles attiecīgi vislabāk un visvieglāk atrast ir apskatot dažādas sēnes/piepes - sevišķi populāra suga ir sērpiepe Laetiporus sulphureus vai sānauses Pleurotus uz kurām var paveikties atrast uzreiz vairākas sugas blakus, taču var, protams, meklēt arī uz citām. Vaboles ir aktīvas gan dienas laikā, gan naktī, taču uz sēnes/piepes augļķermeņa ne vienmēr būs viegli pamanāmas, jo mīl ielīst dažādās to krokās un spraugās. Ir samērā tramīgas - iztraucētas strauji skrien paslēpties vai krīt zemē. Kājas visi attīstītas - spēj skriet visai veikli. Daļa sugu būs sastopamas lielākoties labos un vērtīgos mežu biotopos (vai vietās ar veciem kokiem – piemēram, parkveida pļavās, arī parkos utml.).
Latvijas sugu sarakstā ir 15 sugas, no tām 10 apskatāmas šeit galerijā. Iztrūkst vienīgi Mycetophagus decempunctatus, M.fulvicollis (šo gan es esmu savulaik ķēris - laikā kad vēl nefotografēju), M.salicis, M.tschitscherini un Typhaea haagi. Kādas 2 no tām sugām (fulvicollis un decempunctatus) droši vien nevajadzētu būt pārāk grūti pievienot, pārējās varētu būt grūtāk atrast. Kādas citas sugas Latvijā arī varētu nemaz nebūt potenciāli sastopamas.
