Eļļasvaboles ir daudzveidīga izskata, vidēji lielas līdz lielas vaboles. Lielākā sugu daudzveidība ir Eiropas dienvidos un citur pasaulē - Ziemeļeiropā sastopamo sugu skaits neliels. Eļļasvaboles pēc izskata var iedalīt principā divās lielās grupās - tās sugas, kas izskatās pēc 'normālām' vabolēm (cietie segspārni vairāk vai mazāk attīstīti, tās ir lidojošas) un nelidojošās Meloe ģints sugas, kam ir ļoti raksturīgi saīsināti segspārni, kas vispār nenosedz milzīgo vēderu (īpaši mātītēm), ko vaboles velk līdzi kā tādu milzīgu 'balonu'. Tās sugas, kas izskatās pēc 'normālām' vabolēm parasti raksturosies ar samērā košu krāsojumu, vairāk vai mazāk slaidu ķermeni, proporcionāli lielu galvu un tēviņiem bieži vien dažādi modificētiem taustekļiem.
Par eļļasvabolēm tā sauc, jo apdraudējuma brīdī vaboles spēj izdalīt koši dzeltenu šķidrumu, kas satur kairinošu toksīnu - kantaridīnu, kas cilvēkiem ar jutīgu ādu vai, ja tas nokļūst ilgstošā kontaktā ar ādu, var izraisīt sāpīgu čūlu veidošanos (tā kā veidojos ķīmisks apdegums). Piemēram, Meloe ģints sugas šo šķidrumu izdala no kāju un kakla locītavām. Šāda spēja gan ir tēviņiem, kas paši spēj 'saražot' kantaridīnu, taču tie pārošanās laikā kādu daudzumu varot nodot arī mātītēm, kuras gan to laikam izmanto ne tik daudz sevis aizsardzībai (kaut ja putni mēģinātu apēst, tad vabole droši vien būtu neēdama), bet olu aizsardzībai utml. Starp teorētiski Latvijā sastopamajām sugām spēcīgākie un bīstamākie izdalījumi būs zaļajai eļļasvabolei (Lytta vesicatoria).
Vairums eļļasvaboļu ir dažādu zemē ligzdojošo savvaļas bišveidīgo plēvspārņu parazīti - atkarībā no sugas, g.k. tās būs dažādas smilšbites, zīdbites, slaidbites, griezējbites u.c. Kāpuri dzīvo to ligzdās, kur ēd gan bišu kāpuriem sagatavotos pārtikas krājumus, gan arī apēd bišu olas un to kāpurus. Eļļasvaboļu mātītes dēj ļoti lielu daudzumu olu no kurām izšķiļas nelieli kāpuriņi, kuru pirmais uzdevums ir uzrāpties uz kāda zieda, kur tie gaida atlidojam kādu piemērotu bišu sugu - tad tie pieķeras pie tās un aizceļo atpakaļ uz tās ligzdu. Tiesa tie tā specifiski nespēj izvēlēties uzreiz pareizo sugu un principā pieķersies pie jebkura kukaiņa, kas atlidos baroties ziedā un absolūtā vairumā gadījumu tas būs kāds 'nepareizais' kukainis (t.sk. arī medus jeb mājas bite nebūs pareizā suga - eļļasvaboļu kāpuri praktiski nevar izdzīvot medus bišu saimēs) un līdz ar to lielākā daļa eļļas vaboļu kāpuru aiziet bojā nenonākuši vajadzīgajā bišu ligzdā (tāpēc mātītes dēj ļoti daudz olu).
Latvijas sugu sarakstā ir 6 sugas - trīs Meloe sugas (visas te apskatāmas) un trīs citas sugas, kas izskatās vairāk pēc vabolēm. Tās pārējās trīs sugas - Lytta vesicatoria, Cerocoma schaefferi un Apalus bimaculatus, gan Latvijā 21. gadsimtā šķiet nav redzētas. Latvija arī patiešām būtu/ir uz pirmo divu sugu areālu pašas ziemeļu robežas, attiecīgi, ja kaut kur sastopamas tad nelielā skaitā pašā Latvijas dienvidu perifērijā. Trešā suga, Apalus bimaculatus, gan teorētiski varētu būt sastopama, jo Zviedrijā nav reta suga, bet ir grūti konstatējama, jo kļūst aktīva ļoti agri pavasarī - pirmajās siltajās dienās pēc sniega nokušanas (jau martā, bet arī aprīļa pirmajā pusē) jeb laikā kad eļļasvaboles Latvijā neviens nemeklē un dzīvo samērā īsu brīdi. Tā ir zīdbišu Colletes cunicularius parazīts un šī bišu suga Latvijā galīgi nav reta (dažādos karjeros u.c. smilšainās vietās - reizēm veido lielas kolonijas). Attiecīgi gribētos domāt, ka pastāv visai laba cerību šo sugu kādreiz Latvijā atkal atrast - tikai jāmeklē pareizajā laikā un pareizajās vietās. Citas eļļasvaboļu sugas arī domājams, ka Latvijā tomēr nevarētu būt sastopamas, kaut jau Polijā ir sastopamas vēl vismaz pāris citas Meloe ģints sugas.
