Sprakšķi ir visai slaidas vaboles ar samērā īsām kājām, kuras pārsvarā raksturo spēja 'sparkšķēt' - jeb, guļot uz muguras, tās ar strauju galvas kustību (ko bieži pavada dzirdams knikšķis) spēj uzmest sevi gaisā. Dažas sugas šādi spēj 'palekties' pat visai ievērojamu gabalu (>10cm) no sākotnējās virsmas. Galvenā ideja šādam manevram parasti ir cerība tiešā veidā izmukt no kāda potenciālā apdraudējuma (bieži pēc šāda palēciena vabole arī aizkūleņo kādu gabalu tālāk vai sāņus jeb nenokrīt atpakaļ tajā pašā vietā) + ir iespēja apmesties atpakaļ uz kājām, lai varētu turpināt mukt jau izmantojot kāju spēku (vai arī aizlidot, ko arī vieglāk izdarīt esot pareizā orientācijā kā guļot uz muguras). Tiesa ne visas sugas būs aktīvas sprakšķētājas (ir 'slinkākas' sugas, kas iztraucētas vispirms biežāk izliksies par beigtām nevis 'sprakšķēs') kā arī starp sprakšķiem ir trīs Denticollis sugas, kas fizioloģiski nemaz nespēj sprakšķēt (un arī Drapetes mordelloides, kas kādreiz nemaz nebija sparkšu dzimtā, bet atsevišķi Lissomidae dzimtā, kas šobrīd ir sprakšķu dzimtas apakšdzimta - Lissominae).
Ārēji sprakšķi var būt pat samērā krāsainas vaboles gan ar košiem (sarkaniem, oranžiem), gan metāliski krāsotiem segspārniem. Mēdz būt arī sugas kādu plankumu rakstu uz spārniem. Tomēr liela daļa sugu būs visai 'vienmuļas' - brūnganas, pelēkas vai melnas. Sugu atšķiršana arī ļoti dažāda - būs viegli atšķiramas sugas, taču starp sprakšķiem diemžēl ir daļa sugu (piemēram, Ampedus ģints, bet arī citas), kuras var būt ārkārtīgi grūti atšķirt ne tikai pēc fotoattēliem, bet pat, ja ir ievākts eksemplārs, ko var smalki izpētīt no visām pusēm. Sarežģītu sugu noteikšanā var būt nepieciešama ilgāka pieredze darbā tieši ar sprakšķiem un/vai iespēja salīdzināt eksemplārus ar kādiem pareizi noteiktiem paraugiem kādās kolekcijās vai tml.
Sprakšķi pēc to bioloģijas un ekoloģijas ir visai daudzveidīga grupa. Plašākā sabiedrībā pazīstamākie droši vien būs dažu sugu sprakšķu kāpuri, kas dzīvo augsnē un pārtiek no dažādu augu saknēm (t.sk. var bojāt, piemēram, kartupeļus utml. sakņaugus) un kurus dēvē par 'drātstārpiem'. Tomēr, lai arī kopumā sugu skaits, kuru kāpuri dzīvo augsnē ir lielāks, par kaitēkļiem parasti uzskata vien trīs Agriotes ģints sugas. Daļa sprakšķu sugu (t.sk. kāpuri) ir plēsīgas - barojas ar citiem kukaiņiem un/vai to kāpruiem. Šādas sugas nereti dzīvo atmirušā, vairāk vai mazāk satrupējušā koksnē (gan lapkoku, gan skujkoku) un līdz ar to var būt visai cieši saistītas ar kādiem noteiktiem dzīves apstākļiem jeb spēj izdzīvot tikai 'labākos' mežu biotopos vai līdzīgās vietās, kur ir pietiekams atmirušas koksnes daudzums. Dažām sugām var būt svarīgi arī veci, dobumaini lapkoki (piemēram, ozoli). Pieaugušās vaboles var būt novērojamas samērā atklāti - sēžot veģetācijā, dažas sugas regulāri barojas arī ziedos. Tomēr, daļas sugu ir ar relatīvi slēptu dzīvesveidu un var būt novērojamas, piemēram, tikai uz apdzīvoto koku stumbriem vai to tuvumā.
Latvijas sprakšķu fauna ir salīdzinoši pat ļoti labi izpētīta. Vēsturiski ir tikuši publicēti vairāki faunistiski raksti un apskati par sprakšķiem. Svaigākais darbs ir Arvīda Barševska 2005. gadā sastādītais Latvijas sprakšķu 'čeklists', kurā Latvijas faunai atzīmētas 79 sugas. Kopš tā laika vismaz divas sugas (Elater ferrugineus, Sericus sulcipennis) ir konstatētas papildus tā ka orientējoši Latvijas sugu sarakstā ir zināma 81 suga... kaut dažas no sarakstā minētajām sugām subjektīvi šķiet varētu būt tomēr uz jautājuma zīmes un prasītos kritiski izvērtēt šo dažu sugu zināmos atradumus. Tajā pašā laikā, potenciāli Latvijā varbūt kādas pāris jaunas sugas vēl varētu tikt konstatētas, tā ka 'sausais atlikums' varētu būt, ka galu galā Latvijā sastopamo sugu skaits ap tām +/- 80 arī 'grozīsies' pat, ja kādu sugu ņemtu un 'izsvītrotu'. Man izdevies atrast un nofotografēt 54 no tām. Teorētiski kādas + 5-6 sugas varbūt vēl varētu būt 'viegli' pievienot manam sarakstam, ja uz to tā būtiski koncentrētos, bet diži vairāk par 60 droši vien būs jau grūti (paliktu lieli retumi vai ļoti grūti atšķiramas sugas).
