Smilšvaboles ir ļoti raksturīgu/kolorītu vaboļu dzimta - vaboles ar garām, slaidām kājām, lielām acīm un ļoti iespaidīga izskata, sirpjveidīgiem žokļiem. Tās ir tuvu radniecīgas skrejvabolēm un bieži tās arī tiek atzīmētas nevis kā atsevišķa smilšvaboļu dzimta, bet skrejvaboļu dzimtas apakšdzimta (Cicindelinae). Pasaulē šīs varētu būt vienas no krāsainākajām vabolēm, jo ķermeņa virsmu bieži vien klāj dažādas formas plankumi kā arī pats ķermenis var būt ar dažāda veida metālisku spīdumu vai citiem krāsu akcentiem.
Smilšvabolēm ir raksturīgs pārvietošanās veids: lai arī tās spēj ļoti ātri skriet, tomēr iztraucētas tās visbiežāk no traucējuma cenšas aizmukt ceļoties spārnos un veicot nelielus - dažus līdz pat dažus desmitus metru tālus - pārlidojumus. Tām ir visi laba redze, kas nozīmē, ka smilšvabolēm pielavīties tuvumā ar būt visai izaicinoši. Visbiežākais 'scenārijs' ir iztraucēt smilšvaboli -> izsekot ar acīm ~ kur tā nosēžas -> doties uz to vietu -> uz augsnes/smilšu fona nepamanīt pašu vaboli -> iztraucēt to atkal -> un viss sākas no gala. Reizēm smilšvaboļu fotografēšanā palīdz fakts, ka, piemērotos biotopos var būt samērā liels īpatņu blīvums - attiecīgi, ja ir pacietība, agri vai vēlu kādam eksemplāram pielavīties jau tomēr var izdoties. Lielākā daļa sugu ir vairāk vai mazāk siltummīlošas un ir g.k. atklātu ainavu iemītnieki. Gan pieaugušās vaboles, gan kāpuri ir plēsīgi. Kāpuri visai īpatnēja izskata - lielāko daļu dzīves pavada ierakušies vertikālās aliņās augsnes virskārta no kurām uzbrūk upuriem kā no slēpņa.
Latvijā konstatētas 6 sugas - visas šeit galerijā apskatāmas. Citas sugas potenciāli nevarētu būt sastopamas. Sugu noteikšana visai viegla - no Latvijā sastopamajām sugām vienīgi Cicindela hybrida/maritima sugu pāris mēdz sagādāt problēmas noteikšanā.
