Koksngrauži jeb tautā tā dēvētie 'ūsaiņi' ir droši vien viena no populārākajām vaboļu dzimtām starp Eiropas (un ne tikai) entomologiem. Daudziem koksngraužu iepazīšana ir bijis kā pirmais solis kukaiņu pētniecībā. Arī mans pirmais atrastais 'vaboļu retums' savulaik bija tieši koksngrauzis - Lepturobosca virens 1995. gadā Olaines novadā. Koksngraužu kāpuri, atbilstoši nosaukumam, tiešām 'grauž kokus' jeb dzīvo g.k. atmirušā vai novājinātā (kalstošu koku) koksnē. Atkarībā no sugas apdzīvot var gan resnus koku stumbrus (stāvoši vai gulošus), gan mazā pirkstiņa resnuma zariņus, gan tikko svaigi atmirušu koksni, gan jau vairākus gadus pastāvējušu. Pretēji maldīgam uzskatam, koksngrauži reti 'uzbrūk' dzīviem, spēcīgiem kokiem (bet, ja arī kāpuri tādus apdzīvo, tad reti tas noved pie koka bojāejas) - kaut droši vien atsevišķās situācijās būs sugas, kas var paātrināt jau ļoti novājināta, kalstoša koka bojāeju. Dažas suga patiesībā nemaz nav 'koksngrauži' - to kāpuri attīstās lakstaugu stublājos vai saknēs. Koksngrauži ir vaboļu dzimta, kas starp vabolēm tiešām izceļas ar salīdzinoši vienkāršo atpazīšanu (protams, ar dažiem izņēmumiem) un daudzos gadījumos - vieglo ieraudzīšanu, jo daudzas sugas mīl, piemēram, baroties ziedos vai rāpot visai atklāti pa baļķu kaudzēm ceļmalās utml. Tiesa ir sugas ar slēptu dzīvesveidu, kuru atrašana prasa izmantot arī specifiskākas metodes - piemēram, nokaltušu zariņu purināšanu, staigāšanu naktī ar lukturīti u.c.
Latvijā sastopamas nedaudz vairāk par 120 sugām, šajā galerijā 98 no tām. Savu sarakstu (un šo galeriju) tuvākajos gados ceru, ka varētu papildināt vēl ar kādām 7-10 sugām, taču trūkstošās sugas vairumā gadījumā jau ir palikuši grūti atrodami, liel-retumi (pat ja tām sugām ir zināmi svaigi atradumi pēdējo 5-10 gadu laikā) tā ka tas nebūs viegli izpildāms uzdevums. Bet jāmēģina ir! Galerijā sugas sakārtotas +/- sistemātiskā secībā (nevis alfabētiskā), tāpēc līdzīgās sugas apmēram grupējas kaut kur netālu viena no otras.
