Sarkankrūšu celmgrauzis
Latvijā ļoti reti sastopama (vai reti konstatēta?) suga. Ilgu laiku bija zināms atradums vien Moricsalā 1985. gadā (noķēra mans tēvs, Andris Piterāns - eksemplārs glabājās LU Zooloģija muzejā, taču vienā ugunsgrēka epizodē diemžēl sadega. Taču citi entomologi bija to redzējuši). Nākamais atradums - 2021. gadā, kad Cirstu (Dundagas n.) apkārtnē sugu atrada Mareks Ieviņš un Kaspars Ozoliņš (man bija paredzēts pievienoties kolēģiem vien tās dienas vakarā, tā ka diemžēl atrašanas brīdī nepiedalījos, taču bija iespēja atrasto eksemplāru dzīvu nofotografēt - foto zemāk), bet dažas dienas vēlāk - 2 īp. no ēsmas (vīna) lamatām Ploskuma apkārtnē izņēma N.Savenkovs. Nākamajā gadā beidzot sugu izdevās atrast arī man pašam - Stradu pagastā netālu no Pededzes upes vispirms izcirtumā uz zemes gulošā bērza stumbeņa fragmentā atradās vaboles fragmenti (segspārni), bet nākamajā apmeklējuma reizē - arī 1 pieaugusi vabole. Suga arī citur Eiropā reti sastopama - biežāka tā vien ir tālāk uz austrumiem, Krievijā, kur varot būt pat ļoti parasta. No tā gan izriet pieņēmums, ka iespējams Latvijas austrumu daļā tā arī varētu būt biežāk sastopama, tikai jāiemācās to atrast? Sugas kāpuri attīstās g.k. atmirušu lapkoku resna diametra stumbeņos - pamatā bērzu un apšu (citur Eiropā - dižskābaržu), bet minēti arī daudzi citi lapkoki. Lai arī mēdz rakstīt, ka vaboles apmeklē ziedus, tomēr, pārskatot interneta attēlus, grūti atrast tam pierādījumu. Iespējams vaboles to dara vien izņēmuma kārtā. Līdz ar to iespējams tas ir viens no apstākļiem, kas sarežģī sugas atrašanu. Pieaugušu vaboļu aktivitātes periods Latvijā neskaidrs - pēdējie zināmie atradumi jūlija vidū, bet teorētiski varētu sākt lidot no jūnija beigām.