Ēku koksngrauzis
Latvijā reti sastopama suga ar ļoti nevienmērīgu izplatību, kaut sabiedrībā tā varētu būt viena no zināmākajām sugām dēļ fakta, ka kāpuri var tiešām, atbilstoši nosaukumam, dzīvot koka ēku konstrukcijās - ilgākā laika periodā tās pat visai būtiski apskādējot jeb var burtiski 'ēku sagrauzt'. Dabiskā vidē kāpuri dzīvo ļoti sausā, izkaltušā skujkoku (g.k. priežu) koksnē, kas jau bez mizas - visbiežāk stāvošos sausokņos. Taču vaboles ir spējušas pielāgoties un tiešām var apdzīvot arī cilvēka veidotas konstrukcijas - guļbūves vai cita veida koka mājas/ēkas, telefonu stabus utml. Tiesa ticams, ka tā bija lielāka problēma senākos laikos, jo mūsdienās celtniecībā izmantotie kokmateriāli (īpaši tie, kas ir vērsti uz ārvidi) parasti tomēr tiek apstrādāti un piesūcināti ar dažādiem līdzekļiem, kas padara šo substrātu koksngrauzim nepieejamu/neēdamu (neesmu gan speciālists šajā tēmā, bet nu pēc teorijas, manuprāt, tā tam būtu jābūt). Attiecīgi mūsdienās ēku koksngraužu bojājumi ārpus dabiskas vides g.k. ir novērojami uz vecākām vai ļoti vecām (pat simtgadīgām, ja tādas saglabājušās) koka ēkām (guļbūvēm, šķūnīšiem utml.) un to konstrukcijām, jo nu tās biežāk būs varbūt celtas bez kādu aizsarglīdzekļu izmantošanas (vai to efekts tomēr tik ilgā laikā zaudē savu iedarbību?). Tiesa izskrejas (vaboļu atstātie caurumi) šādās vietās var saglabāties arī ļoti ilgu laiku, attiecīgi, ja nav vizuāli svaigi caurumi, tad bieži vien grūti saprast vai suga konkrēto vietu vēl apdzīvo. Interesanti, ka kāpuru attīstība var noritēt ārkārtīgi ilgi (literatūrā minēts, ka pat vairāk kā 10 gadus!), jo apdzīvotā koksne parasti ir īpaši sausa un ne pārāk barojoša. Ēku koksngrauža izplatība Latvijā g.k ir koncentrēta Kurzemes piejūras zonā, kaut atradumi ir praktiski visā Latvijā. Pieaugušām vabolēm visai izstiepts lidošanas laiks - no jūnija beigām līdz pat septembrim. Tās var novērot uz apdzīvotajiem kokiem, vecu koka ēku ārsienām, elektrības stabiem vai citām konstrukcijām, retāk arī uz baļķu kaudzēm ceļmalās vai kokmateriāliem.
