Boros schneideri

Boros schneideri

Šneidera mizmīlis

Vidēji neliela (ap 10-15 mm) vabole ar ļoti slaidu, šauru ķermeni tumši sarkanbrūnā krāsā. Galva raksturīgi vērsta uz priekšu ar izteiktu 'kakla' daļu - labi nodalīta no priekškrūšu vairoga. Acis proporcionāli visai lielas. Galvas priekšējā daļa raksturīgi saplacināta, nosedz taustekļu pamatnes. Latvijā līdzīgu sugu nav, kaut, varbūt mizas melnulis Corticeus unicolor ir ar līdzīgu ķermeņa formu (bet suga ir mazāka, gaišāk krāsota, galva paslēpta zme priekškrūšu vairoga u.c. pazīmes).

Šneidera mizmīlis ir Latvijā samērā reti sastopama suga ar nevienmērīgu izplatību - vietām var būt samērā bieži, citur reti vai nemaz nav sastopama. Interesanti, ka ilgu laiku tika uzskatīta par ļoti retu sugu - pirmie atradumi mūsdienās bija vien 2000šo gadu sākumā, kad zem ozolu mizas vaboles tika atrastas Pededzes upes apkārtnē (K.Vilks, D.Teļnovs). Tas iespējams radīja maldīgu priekšstatu par sugas apdzīvotajiem biotopiem, jo tikai vēlāk noskaidrojās, ka suga patiesībā dzīvo priežu mežos, kur gan vaboles, gan kāpurus var atrast zem svaigi nokaltušu, stāvošu priežu mizas (reti uz citiem kokiem, pašam 1x ir bijis kāpurs zem bērza mizas). Kad 'amats bija rokā', tad sugas atradumi jau kļuva daudz vairāk - šobrīd zināmo novērojumu skaits ir mērāms jau simtos. Sugu vislabāk starp citu konstatēt pēc kāpuriem, jo tos var atrast salīdzinoši daudz biežāk (tie arī atrodami visu gadu) kā pašas vaboles. Kāpuri ir ar ļoti saplacinātu ķermeni (pielāgojums dzīvei zem mizas), kas virzienā uz dibengalu paliek nedaudz platāks, vēdera pēdējā posmā raksturīgi brūni 'ragi', ko entomologi savā starpā mēdz dēvēt par 'vikingu ķiveri'. Pēdējais vēdera posms arī daudz garāks par pārējiem. Parasti kāpuri viegli atpazīstami, kaut jaunāki/izmērā mazāki īpatņi varbūt ir mazāk uzkrītoši. Latvijā Šneidera mizmīļi g.k. sastopami Latvijas centrālajā daļā (meža masīvs Daugavas kreisajā krastā ~ no Ķekavas līdz Jēkabpilij), uz A no Rīgas (Garkalne un apkārtne, piemēram), bet arī citur A Latvijā. Kurzemē gan sastopama ļoti reti, kas savā ziņā nedaudz pārsteidzoši, jo priežu mežu Kurzemē netrūkst. Tā kā suga ir atkarīga regulāras jaunu atmirušu koku klātbūtnes mežā (kad kokam visa miza nokrīt, mizmīļi to vairs neapdzīvo), tad Latvijā vaboles nereti tiek konstatētas vairāk vai mazāk 'labos' meža nogabalos. T.i. pat ja nokaltušam kokam nav obligāti jābūt ļoti vecam, tomēr tādā nogabala vai ainavas līmenī nokaltušu koku daudzumam jābūt pietiekamam (= sugu apdraud šādu nokaltušu koku izvākšana no meža). Pieaugušas vaboles izkūņojas jau rudenī un pārziemo zem mizas (attiecīgi var būt atrodamas, piemēram, oktobrī). Lielākoties vaboļu novērojumi tomēr ir pavasarī - martā (tad droši vien vēl arī ziemojošas vaboles) un aprīlī, maijā jau daudz retāk, kas varbūt liecina, ka sugai pēc ziemošanas ir salīdzinoši īss lidošanas laiks?