Uģis Piterāns (1988)
Es esmu kukaiņu pētnieks kopš 'bērna kājas', kad jau mazs būdams bradāju līdzi pa pļavām tēvam Andrim Piterānam (1959-2019), kurš tajā laikā bija vadošais jātnieciņu (Ichneumonidae) pētnieks Latvijā. Šķiet agrāk ievāktais kukainis, ko esmu atradis tā laika viņa veidotajā kolekcijā ar manu vārdu ir 1995. gada 21. jūnijā noķertais koksngrauzis Lepturobosca virens, kas arī principā mana pirmā retā suga! Ap 2000. gadu jau šķiet biju sācis veidot arī savu vaboļu kolekciju, kaut no tā laika diemžēl nav saglabājušies pārāk daudz eksemplāri. Periodā kad sāku fotografēt kukaiņus, kolekcijas veidošana un kukaiņu ķeršana man kļuva mazāk interesanta un to uz kādu laiku pat pārtraucu pilnībā darīt, līdz ~ 2017. gadā varētu teikt, ka atgriezos uz 'zinātnes takas', jo sāku pievērsties blakšu (Heteroptera) pētniecībai. Blaktis uzskatu, joprojām, par manu galveno pētniecības grupu, tiesa joprojām ļoti interesē vaboles (Coleoptera), un pēdējos gados jo īpaši arī tauriņi (Lepidoptera) un plēvspārņi (Hymenoptera). Kopš 2018. gada, kad sāku strādāt Latvijas Nacionālajā dabas muzejā, tieši šīs kukaiņu grupas (atskaitot tauriņus) pētu jau klasiski zinātniskā veidā - tos ķerot un veidojot muzejam Latvijas sugu etalonkolekciju.
Ar fotografēšanu nodarbojos kopš 2005. gada, kad vectēvs Alfons Piterāns (1930-2024, Latvijas vadošais ķērpju pētnieks) man uzdāvināja pirmo fotoaparātu - Panasonic FZ20, ko drīz vien pielāgoju tā lai varētu ar to fotografēt arī kukaiņus. Kopš tā laika kukaiņu fotografēšana un sugu medības ir mans dzīvesveids. Šeit mājaslapā skatāmi attēli, kas uzņemti praktiski visā šajā periodā. Turpmākajos gados tehnika ir mainījusies vairākkārt, taču kopš pārejas uz Canon spoguļkameru (EOS 400D) ~ 2009. gadā, tā arī esmu palicis uzticīgs Canon 'sistēmai'. Tehnikas izvēlē esmu bijis visai konservatīvs un joprojām turpinu fotografēt ar Canon spoguļkameru (EOS 90D) un, lai arī izmēģināti dažādi objektīvi, šobrīd galvenais 'darba zirgs' ir Laowa 100mm 1:2 makro objektīvs un Yongnuo YN-24EX zibspuldze.
Mans mērķis ir nofotografēt pēc iespējas vairāk kukaiņu sugas Latvijas dabā. Protams, visas sugas nekad neizdosies nofotografēt, bet galvenajās man interesējošajās grupās (blaktis, tauriņi, vaboles, bet arī, piemēram, bišveidīgie plēvspārņi) sasniegt kādu 75-80% sugu līmeni teorētiski varētu sanākt.
Saziņai: cerambyx at inbox.lv