Sarkanblakts
Sarkanblaktis droši vien ir sabiedrībā viena no labāk zināmajām blakšu sugām (kaut tās mēdz jaukt un saukt par vabolēm), jo bieži sastopamas apdzīvotās vietās un bieži vien lielā vai ļoti lielā skaitā (daži desmiti līdz droši vien vairāki simti īpatņu nelielā platībā) - īpaši pie vecāku liepu stumbriem. No attāluma blakšu čupiņas izskatās kā tādi sarkani pleķi koka stumbru piekājē. Pastāv gan nedaudz maldīgs priekšstats, ka sarkanblaktis ir/var būt 'kaitēkļi' un, ka no tām būtu jāatbrīvojas. Tā gluži nav - blaktis pārsvarā ir augēdāji (retu reizi var kādu kukaini izsūkt), kas pārtiek g.k. no augu sēklu sulas. Vislabāk tām garšo liepu sēklas un tāpēc tās arī parasti ir novērojamas pie šiem kokiem vai to tuvumā (vasaras otrajā pusē arī rāpjas augstāk un barojas ar jaunajām sēklām pirms tās ir nokritušas zemē). Pašiem kokiem līdz ar to nekādi neskādē. Interesanti, ka lielākā daļa īpatņu ir nelidojoši ar saīsinātiem spārniem (uz to arī norāda sugas zinātniskā nosaukuma epitets 'apterus' = bezspārnu), taču starp visiem īpatņu simtiem un tūkstošiem ik pa laikam attīstās arī garspārnu formas, kas ir spējīgas lidot. Latvijā ļoti bieži sastopama suga, kaut, protams, vairāk vietās ar vecākiem lapkokiem (īpaši liepām). Ziemo pieaugušas blaktis, kas var būt aktīvas jau pirmajās siltajās dienās līdz ko nokususi vienlaidus sniega sega - pat februārī. Vasaras vidū (~jūlijā) g.k. būs novērojami nepieauguši īpatņi, kaut atsevišķi īpatņi (vēlākie no ziemotājiem, pirmo no nākamās paaudzes īpatņiem?) var būt arī šajā periodā.