Vālīšblaktis ir ļoti slaidas blaktis ar samērā garām kājām un taustekļiem, kas parasti elkoņveidīgi saliekti. Parasti izmērā nelielas, kaut dažas sugas vidēji nelielas. Raksturīgā to pazīme ir galos vairāk vai mazāk (bet parasti ir tomēr saskatāms) vālesveidīgi paresninātās ciskas un taustekļu pirmais posms. Dabā vālīšblaktis ir salīdzinoši neuzkrītošas, jo reti kad ir sastopamas lielā skaitā un daļa sugu mēdz daudz laika uzturēties arī tuvu pie zemes. Tiesa pietiekami regulāri var nejauši iepļaut ar entomoloģisko tīkliņu - citādi, speciāli nemeklējot, var būt grūtāk ieraugāmas. Sugu atšķiršana var būt sarežģīta (g.k. attiecas uz Berytinus ģints sugām) - īpaši pēc fotoattēliem, ja nav redzamas kādas smalkākas pazīmes (piemēram rieviņas uz galvas virsmas), kaut tipiskos gadījumos krāsojums var būt katrai sugai pat samērā raksturīgs.
Latvijā reģistrētas 6 sugas - visas apskatāmas šeit. Teorētiski varētu būt sastopama vēl viena suga (Berytinus signoreti). Reģionā (Zviedrijas dienvidos, Polijā) sastopama arī Gampsocoris punctipes, taču tās galvenie barības augi (blaktenes - Ononis repens, O.spinosa) Latvijā reti sastopamas sugas. Kaut iespējams, ja tā varētu dzīvot arī uz tīruma blaktenes O.arvensis, tad arī G.punctipes, varētu būt ieskaitāma potenciālo sugu kategorijā.