Briežvaboles (Lucanidae)

Briežvaboles ir iespējams viena no slavenākajām vaboļu dzimtām, jo noteikti daudzi ir dzirdējuši un/vai redzējuši grāmatās attēlos vienu no lielākajām Eiropas vabolēm - dižo briežvaboli Lucanus cervus, kuru tēviņi tiešām 'dižojas' ar iespaidīgi palielinātiem žokļiem, kas atgādina brieža ragus. Pārējās dzimtas sugas droši vien ir mazāk zināmas, jo ir salīdzinoši daudz mazākā izmēra (kaut kopumā neviena no sugām nav sevišķi sīka - 'saskatāmā' izmērā) un ne tik uzkrītošas. Tomēr gandrīz visām sugām ir raksturīgs, ka tēviņiem ir vairāk vai mazāk palielināti žokļi. Izņēmums ir mazā jeb vienraga briežvabole - šai sugai tēviņiem uz piere/deguna ir izteiksmīgs rags. 

Visas briežvaboļu sugas ir tā dēvētie saproksilofāgi, jeb to kāpuri attīstās atmirušā koksnē - atkarībā no sugas, tie var būt gan stāvoši stumbri vai atmirušas stumbru daļas (arī dzīviem kokiem), gan kritalas, gan koku sakņu daļas utml.. Šī iemesla dēļ, dažas no sugām var būt sastopamas samērā reti vai sastopamas 'labos biotopos' (nereti tas nozīmē - aizsargājamās teritorijās). Pieaugušas vaboles biežāk būs novērojams tiešā apdzīvoto koku tuvumā. Ziedus tās neapmeklē. 

Latvijā oficiāli sugu sarakstā ir 6 briežvaboļu dzimtas sugas. No tām 5 man ir izdevies redzēt un šo sugu foto ir te apskatāmi. Iztrūkst vienīgi jau pieminētā dižā briežvabole Lucanus cervus, kuras sastopamība un statuss Latvijā patiesībā, manuprāt, ir samērā neskaidrs. Lai arī tēviņi ir principā nesajaucami, tomēr, cilvēki reizēm par 'briežvabolēm' mēdz dēvēt pat kādus izmērā lielākos koksngraužus, vai arī šāds gods reizēm tiek arī blāvo briežvaboļu tēviņiem. Tāpat jāatzīmē, ka dižās briežvaboles mātīte ir bez milzīgiem žokļiem - var būt, piemēram, līdzīga komposta degunradžvaboļu mātītēm, kas izmērā būs tikai nedaudz mazākas (taču tām ir atšķirīga ķermeņa forma u.c. pazīmes). Attiecīgi, neskatoties uz to, ka ziņojumi par briežvabolēm parādās šad un tad, lielākoties runa tur ir bijusi par kādām citām sugām vai arī novērojumi nav diemžēl tikuši dokumentēti un palikuši tikai 'mutvārdu daiļradē'. Pēdējais it kā Latvijā droši nofotografētais īpatnis gan bijis ļoti nesen - 2021. gadā Dobeles apkārtnē, kaut šī gadījuma novērošanas apstākļi ne visus entomologus ir spējuši pārliecināt, ka šis novērojums varētu liecināt par to, ka Latvijā eksistē sugas populācija? Atkārtoti meklējumi šajā apkārtnē pagaidām, cik man zinām, nav vainagojušies ar panākumiem. Kaimiņvalstīs dižā briežvabole ir sastopama visai bieži Zviedrijas DA daļā, t. sk. Ēlandes salā (vienu reizi bija gadījums, kad cilvēks facebook bija centies uzdot par it kā Latvijā atrastu tieši šādu Zviedrijā fotografētu vaboli), taču, piemēram, Lietuvā suga jau praktiski nav vairs sastopama. Attiecīgi šaubas par sugas tagadēju sastopamību un vairošanos Latvijā lielā mērā, manuprāt, ir pamatotas. Kaut, ja esam optimisti - jāturpina meklēt, varbūt tomēr atrodas? Katrā ziņā ja redzam 'iespējams dižo briežvaboli' - noteikti fotografējam un/vai liekam burkā un (dzīvā veidā) gādājam, piemēram, uz Latvijas Nacionālo dabas muzeju. Mūsdienu digitālajā laikmetā, kad gandrīz vai ik katram kabatā ir telefons ar fotokameru, ja dižā briežvabole pie mums dzīvo - atradīsim! 

Latvijā droši vien citas briežvaboļu dzimtas sugas nevarētu būt sastopamas, kaut 'dižskābaržu briežvaboles' Aesalus scarbaeoides izplatības areāls sasniedz Zviedrijas un Polijas ~AZA daļu. Suga gan šķiet nav ar pārāk labām izplatīšanas spējām un pamatā sastopama vietās, kur dižskābaržu meži ir sastopami kā dabisks elements.