Svītrainais kapucķirmis
Neliela, spīdīgi brūna vabole ar ļoti slaidu ķermeni. Sugas raksturīgākās pazīmes ir raupjš grumbuļains priekškrūšu vairogs (priekšējā daļā raupjāka, virsma lielgraudaināka - virzienā uz aizmuguri 'grumbuļi' kļūst smalkāki) un segspārni, kas ir spīdīgi taču ar ļoti izteiksmīgu, nedaudz jauktu punktu rindām (t.i. punkti it kā veido taisnas rindas, taču rindu ietvaros tie tomēr ir izkārtoti nedaudz haotiski). Principā pazīmju kombinācija raksturīga, kaut var teorētiski atgādināt kādu mizgrauzi (tiem priekškrūšu vairogs var būt arī līdzīgu raupju struktūru, taču tiem parasti ķermenis strupāks un segspārnu punktējum savādāks, arī taustekļu galos izteiktas vālītes) vai ķirmi (tiem priekškrūtis parasti gludas vai punktētas un arī pavisam atšķirīga taustekļu uzbūve). Līdzīga ir otra ģints suga Stephanopachys substriatus (Latvijā nav konstatēta), taču tai segspārni grumbuļaini, nav spīdīgi un arī priekškrūšu vairogs daudz izteiktākiem zobiņiem priekšējā malā. Nedaudz līdzība arī citām kapucķirmju sugām, piemēram, Rhyzopertha dominica, kas gaišāk krāsota suga un ir sinantropa suga (sastopama telpās, bojā graudu izcelsmes produktus utt.).
Svītrainais kapucķirmis ir Latvijā reti sastopama suga tikai piemērotos biotopos - priežu mežu degumos. Vaboles dzīvo uz apdegušu, bet vēl dzīvu priežu stumbriem - zem mizas, rētaudu slānī, kas veidojas uz robežas starp dzīvo koksni un apdegušo mizu. Ārēji vaboles var būt grūti ieraugāmas/atrodamas - labākā meklēšanas metode ir ar nazi palupinot piemērotu koku mizu (tā parasti turas cieši klāt stumbram un ar pirkstiem nebūs lupināma). Ja koks aiziet bojā, tad vaboles koku drīz vien pamet (sāk krist miza nost utt.). Apdzīvotie koki parasti ir vidēja vecuma (50-60) gadi, kaut reizēm var būt arī uz jaunākiem vai vecākiem kokiem - atkarībā no tā vai uguns ietekmē ir veidojušies 'pareizie apstākļi'. To [piemērotu apstākļu] veidošanās konkrētā degumā parasti atkarīga no dažādiem faktoriem, bet g.k. koku vecuma un uguns intensitātes. Šķietami, ka sugas prasības tomēr ir visai šauras un tomēr ne visos degumos suga būs sastopama. Parasti vaboles apdzīvo degumu 1-5 gadus pēc degšanas brīža, kaut, piemērotos apstākļos var būt novērojamas arī ilgāk - tāpēc ideālā variantā, no sugu daudzveidības saglabāšanas viedokļa, dažādus degumus (vai vismaz kādas to daļas) ir labi atstāt neskartus vismaz 2-3 gadus, lai retajām, ar degumiem saistītajām sugām (tādas ir ne tikai kapucķirmis, bet arī degumu krāšņvabole, dažādas mizasblaktis u.c.) paspēj attīstīties vismaz pāris paaudzes.
Suga ilgstoši tika uzskatīta par 'ļoti reti' sastopamu sugu Latvijā (vai vismaz sugu ar ļoti neskaidru izplatību), līdz 2018. gadam, kad pateicoties K.Vilka iniciatīvai tapa projekts (un man bija tā laime tajā piedalīties), kura viens no mērķiem bija tieši kapucķirmja meklēšana (tā kā suga ir tā saucamās 'Eiropas Padomes direktīvas' II pielikuma suga - Latvijai ik pa laikam jāsniedz atskaite par sugas stāvokli). Projekta gaitā veiksmīgi iemācījāmies sugu konstatēt un atrast un ieguvām ļoti vērtīgus datus par sugas izplatību. Taču kā rāda turpmākie novērojumi - speciāli sugu nemeklējot, to ir ļoti grūti konstatēt. Arī es pats, kopš 2018. gada sugu gandrīz neesmu redzējis, jo neesmu vienkārši meklējis.
Izmērs: 3,5-6 mm